Viss, ar ko es ar jums esmu dalījies, un dalīšos ir ar mērķi radīt pēc iespējas vairāk harmoniju, balansu un vienotību mūsos.
Pašos pirmsākumos šī ideja par duālismu, atškirtību un kontrastējošām izvēlem nav slikta, jo piedzīvojot nodevību, mēs izkopjam piedošanu, piedzīvojot naidu, mēs par jaunu atklājam mīlestību, piedzīvojot atšķirtību, mēs pas jaunu atklājam Radītāju sevī, jeb mūsu patieso dabu u.t.t. Pat mūsu EGO nav slikta lieta, līdz tas nesāk kontrolēt mūsu izvēles. Bet šobrīd šī realitāte ir kļuvusi par haosu, un sevis izzināšana, jeb “atkalatklāšana” ir aizstāta ar cīņu par izdzīvošanu, kas “izsūc” no mums, gan fizisko, gan garīgo, gan dvēselisko enerģiju.
Tātad ideja ir, nevis turpināt tūkstošiem, vai simtiem tūkstošu gadu ilgstošu “gaismas un tumsas” “labā un ļaunā” u.t.t. cīņu, bet radīt pēc iespējas vairāk harmoniju un balansu, lai pārtrauktu šo destruktīvo eksistenci. Mieru nevar iegūt kaujas laukā, miers sākās no mūsu sirdīm.

Kolektīvās cilvēces apziņas un apkārtējās pasaules izmaiņu laiks, salīdzinot ar mūsu dzīves ilgumu ir kā bezgalība pret 80 gadiem (ja esam svētīti ar labu veselību un ilgu mūžu), līdz ar to, ir bezjēdzīgi gaidīt, kad pasaule kļūs labāka, lai mēs varētu justies tajā labāk. Patiesībā, ja mēs nedaudz norobežojamies, no ārējās pasaules negatīvisma, un neskatoties ne uz ko, sākam izkopt sevī labestību un mīlestību, tad nemanot, arī labestību un mīlestību sāksim pieredzēt ārējā pasaulē, arvien vairāk un vairāk. Tā mēs vairs nebūsim daļa no pasaules “problēmām”, bet jau būsim daļa no risinājuma.
Visi mēs sirds dziļumos esam garīgas un mīlošas būtnes, un mēs nevaram nejust sāpi par bezjēdzīgos karos izpostītām dzīvēm, par badā mirstošajām ģimenēm, par planētas resursu izlaupīšanu dēļ megapeļņas u.t.t., bet ja mēs to par daudz ielaižam sevī, nesabalansējot to ar mūsu “dievišķumu” un labestību, tad mēs ar uzkrāto sāpju, naida un rūgtuma nastu dodamies “glābt” apkārtējo pasauli, vai piketēt pret valdībām. Tāds apburtais loks notiek tūkstošiem gadu, bez lielām izmaiņām. Gan savos “dvēseles ceļojumos” gan to, jauko un drosmīgo cilvēku “dvēseles ceļojumos”, kas man ir uzticējušies un lāvuši ieskatīties savās dvēselēs, ar kuriem mēs esam atgriezušies tūkstošiem gadu senās pieredzēs, lai salabotu vai dziedinātu problēmas pirmsākumu, vienmēr esam saskārušies ar tādu pašu situāciju, kāda ir šobrīd, kur varaskāri cilvēki raujās pie varas un kontroles, un pārējie ir “beztiesiski” cilvēki šajā radītajā sistēmā. Šiem “beztiesiskajiem” cilvēkiem bieži, lai izdzīvotu, vai pabarotu ģimenes ir jāpieņem, smagi lēmumi, kas paliek kā “tumšs enkurs” dvēselē, un turpmākajā evolūcijā šīs dvēseles nolemj, ka tad, ja viņas būs tajā civēces daļā, kuriem ir vara, jebkāda vara, politiskā, finansiālā, militārā, tad viņas vairs netiks apspiestas, traumētas vai pazemotas, un līdz ar to dvēseles evolūcija turpinās izkropļotā veidā, tiecoties pēc iluzorām viltus vērtībām, un veidojās apburta situācija, kurā mēs jūtamies kā cietumā, bet patiesībā, mēs kļūstam paši par savu cietumu.

Tāpēc nav jēga bezgalīgi rīkoties nemainīgi, bet gaidīt citu rezultātu. Ir vērts vispirms izdziedināt savas traumas, atcerēties savu patiesību, mīlestību, varenību, dieviškumu, brīvību u.t.t. un ārējās “problēmas” kļūs mazāk noteicošas mūsu dzīvē, līdz visas kontrolējošās sistēmas izmirs dabīgā nāvē, kā dinozauri, viena vienīga iemesla dēļ, mēs to vairs neizvēlēsimies.
Mūsu cilvēka prāts, un rakstītā vēsture, ir ļoti īss periods mūsu bezgalīgajā eksistencē, lai mēs redzētu lielāku bildi. Mēs varam domāt, ka politika mainīsies, ja tur vairs nebūs komunisma atliekas, vai nebūs liberālas partijas, vai jebkas cits, bet tie ir tikai daži desmiti gadu, ko mēs spējam pārskatīt, bet politika ir nemainīga tūkstošiem gadu – totāla kontrole, un bezgalīgas dzīres uz tautas rēķina.
Kas attiecās uz iekšējās un ārējās pasaules balansu, tad šeit manas domas, kā arī mana pieredze atšķirās no budisma folosofijas un citām līdzīgām, kur mēs kļūstam vienoti ar visu, vienoti ar kosmosu, vienoti ar pasauli bez nekādiem “filtriem”. Protams, kaut kādā realitātē tā ir absolūta patiesība, jo mēs visi nākam no vienas sākotnes vai mīlestības pirmavota, Dieva, bet es uzskatu, ka katrā realitātē ir jārīkojās atbilstoši situācijai. Mēs šobrīd dzīvojam realitātē, kur lielākā daļa cilvēku knapi spēj būt vienoti ar savu dvēseli, vai pat, ar savu sirdi, un ja cilvēkus vada prāts un EGO, tad kāda jēga tiekties būt vienotam ar savu EGO ar visu visumu, tas ir gan bezjēdzīgi, gan augstprātīgi. Daudz vērtīgāk ir izdziedināt savu iekšējo pasauli, atbrīvot sevi no bailēm, savtīguma, tiesāšanas, naida u.t.t., lai mūsu dvēsele un sirds spēj caur mums izpausties daudz pilnīgāk, un palīdz mums skatīties uz šo realitāti ar daudz dievišķāku izpratni un mīlestību, lai mūsu izvēles kļūtu aizvien mazāk balstītas uz bailēm, un lai mūsu izvēles nestu patiesu labumu mums pašiem, un visai pasaulei. Miers sākās no mums pašiem. Kad mūsos vairs nav iekšēja konflikta, mēs nesam savu mieru visai pasaulei.

Katrs cilvēks, kas sevī ir atjaunojis, cik vien iespējams, patiesas mīlestības, un dvēseles klātbūtni, arī ir tās pārmaiņas, ko mēs visi gaidām no ārējās pasaules, vai kosmosa. Atslēga vienmēr ir bijusi noslēpta mūsos pašos. Doma ir tāda, ja mums no rīta nepatīk mūsu attēls spogulī, tad nav jēgas mēģināt saķemēt, vai uzlikt “meikapu” mūsu atspulgam spogulī, mēs savedam sevi kārtībā, līdz esam apmierināti ar savu atspulgu. Tāpat tas notiek arī ar mūsu dzīvi, lielāko daļu notikumus mēs piedzīvojam tikai tādus, ko mūsu iekšējā pasaule spēj atspoguļot, jo pa lielam, šī realitāte ir ļoti “hologrammiska”, visos notikumos un cilvēkos, mēs pārsvarā atspoguļojam, un saskatām paši savus trūkumus, tikai savus trūkumus grūti atpazīt, tāpēc mēs mēģinam mainīt apkārtējos cilvēkus, jo viņi taču ir tie, kas mūs kaitina, tracina, aizvaino, ignorē, kontrolē u.t.t. Es pats esmu ļoti analītisks un vērīgs pret savu dzīvi, tāpēc droši varu apgalvot, ka katru reizi, kad man ir izdevies atbrīvoties no kādām izkropļotām vērtībām vai uzskatiem, vienmēr apkārtējos cilvēkus un notikumus ieraudzīju “citā gaismā”, kaut arī neviens, un nekas cits, izņemot mani nebija mainījies. Neraugoties uz pasauli šobrīd, tiklīdz mūs atklāsim sevī šo bezgalīgo Dieva mīlestību,šo brīvību, skaistumu, un piedošanu, mēs nekad vairs neredzēsim šo pasauli tādu, kā bijām pieraduši. Mēs vienkārši nevaram pieredzēt mīlestību, kamēr neesam to atklājuši paši sevī. Mēs vienmēr esam bezgalīgi brīvi, viss pārējais ir EGO ilūzijas. Zem šī raksta ielikšu video, lai sajustu šo Gara brīvību caur mums.
Tas, ar ko es ar jums padalos, ir tikai mana pieredze un izpratne, ja jūsu uzskati ir atšķirīgi, lūdzu, lūdzu rakstiet, padalieties. Jo vairāk puzles gabaliņus mēs saliksim kopā, jo pilnīgāka un bagātāka kļūs mūsu dzīve.
❤️Paldies